Parunāsim par stāju (intervija ar Dr.Vestermani)

Nesen braucu vilcienā un vēroju – apmēram divas trešdaļas pasažieru vagonā vairs nesarunājas un nevēro pa logu skatus – pat neguļ! – bet ir ieurbušies savā planšetē vai viedtālrunī. Visiem galvas uz leju. Nodomāju: o, nākamie, kam sāpēs sprands un plecu daļa! Kakls saspringts. Nesen lasīju, ka pasaules mediķu aprindās jau ieviesies speciāls apzīmējums – angliski text neck, saziņas kakls.  Proti, sāpes un stīvums kakla vai plecu joslas daļā, arī tirpšanas sajūta rokās, reizēm pat sirdsdarbības, asinsspiediens, smadzeņu apasiņošanas problēmas, kas rodas ilgstoši darbojoties ar viedtālruņiem un planšetdatoriem, tātad ilgi turot galvu noliektu. Bet – ko darīt? Mēs taču nerāpsimies atpakaļ kokos un neatteiksimies no visa, ko 21. gadsimts piedāvā!

– Skaidrs, ka, noliecot galvu uz priekšu, rodas papildus slodze mugurkaula skriemeļu savienojumiem – locītavām un starpskriemeļu diskiem. Pārslodze ar laiku izraisa kaula un skrimšļu deģeneratīvas pārmaiņas, skriemeļiem izaug radziņi, starpskriemeļu atveres sašaurinās, rodas diska trūces, kas var izraisīt muguras nervu vai to saknīšu kairinājumu, seko sāpēes, muskuļu saspringums, roku tirpšana, redzes traucējumi, trokšņi ausīs… Parādās sāpes apvidū, kur ribu skrimšļainās daļas piestiprinās pie krūšu kaula, un cilvēkam šķiet, ka sāp sirds. Viņš pat sāk lietot sirdszāles! Bet tās nepalīdz, jo problēma ir sprandā. Spranda dēļ mēdz būt arī sāpes pleca locītavā – cilvēkam traucēta rokas kustība uz priekšu, uz sāniem, atpakaļ…

Bet, ja mēs runājam par to, kam jau ir vai varētu būt stīvs, sāpošs sprands, protams, modernā medicīna pirmajā vietā nosauc ģenētiku. Iedzimtību Tas nozīmē, ka tiem, kam vecāki vai vecvecākiem (it sevišķi vairākās paaudzēs) bijusi, piemēram, kakla daļas spondoloze, viņiem tie riski ko tādu iegūt, arī ir augtāki. Šo faktu vajag apzināties un tad darīt visu iespējamo, lai novērstu saslimšanu.

Nākamais būtiskākais spranda problēmu iemesls, par ko mēs visi draudzīgi kolektīvi klusējam, ir – stāja. Cilvēkam nav sabalansēts mugurkauls, anatomiskie izliekumi! Jaunieši tagad staigā kumpu muguru – galva viņiem ir ievērojami nobīdījusies uz priekšu. Balansu starp mugurkaula izliekumiem mēs varam pārbaudīt ļoti vienkārši – nostādinot cilvēku ar sāniem pret sevi. Ja vertikālā līnija no auss ejas iet pāri pleca locītavai, tad viņam ir laba stāja, bet, ja līnija iet pleca locītavai priekšpusē, tas nozīmē, ka galva atrodas rumpim priekšpusē, kas nav fizioloģiski pareizi.

–Nu un?

Anatomiski normāli katram cilvēkam mugurkaula kakla daļā jābūt ieliekumam, lordozei. Tas paredzēts, lai no fizikas un biomehānikas viedokļa svars uz katru starpskriemeļu disku būtu sadalīts vienmērīgi. Tiklīdz rodas izmaiņas mugurkaula izliekumos, rodas spiediena izmaiņas uz starpskriemeļu diskiem un rezultātā tie sāk ieplīst vai arī saplīst un ir diska trūces. Tievām sievietēm ar izteikti garu un slaidu kaklu bieži vien ir izlīdzināts izliekums, kas rada nepareizu skriemeļu noslogojumu. Ir kakla skriemeļu nestabilitāte, kakls nespēj izturēt slodzi pie fizioloģiski atļautām darbībām. Pacientes parasti sūdzas par sāpēm sprandā, kas ir pieaugošas pie kakla kustībām.

Latvijas Ārstu biedrība nesen uzaicināja trenerus un sporta pasniedzējus uz sanāksmi, ieradās kādi trīssimt cilvēki, un mēs runājām par stāju kā par veselības pašu pamatu. Skolās tagad tā netiek mērķtiecīgi trenēta. Ja jaunietis nokārto matemātikas, latviešu valodas, svešvalodas un sporta eksāmenu, viņš saņem atestātu, – gatavības apliecinājumu, kā agrāk teica, ka viņš ir gatavs lielajām dzīves ceļam. Jo viņš prot rakstīt, skaitīt, rēķināt, bet – viņam ir jābūt arī veselam, un šodien tieši par šo sadaļu neviens neatbild. Jo fiziskā kultūra skolās vairs neeksistē. Pēc šī pasākuma divi sirmi kungi pienāca man klāt un teica: «Mēs esam vecie fizkultūras skolotāji, un mums galvenais bija iemācīt bērniem nevis trāpīt basketbola grozā, bet panākt, lai viņiem ir pareiza stāja, spēcīga, sabalansēta muskulatūra, lai viņi dzīvē būtu spējīgi visu paveikt.»

–Atceros savus skolas laikus. Tad tik tiešām bija koriģējošā vingrošana. Un dziedāšanas skolotājs ar garu lineālu staigāja pa klasi un deva ar to puikām pa muguru, ja šie sēdēja solā uzkumpuši.

–Pieņemu, ka skolotāji paši varbūt nemaz īsti neapzinājās staltas stājas vispārhigiēnisko nozīmi, taču tika iekalts, ka mugurai jābūt taisnai. To zināja visi kā āmen baznīcā! Tik pamēģini nestaigāt ar taisnu muguru! Protams, ka tad, beidzot pamatskolu, muskuļi, kas atbildīgi par stāju, jau bija uztrenēti, tāpēc stājas traucējumi, kas šodien ir masveida parādība jauniešiem, toreiz nebija tik izplatīti. Savukārt slikta stāja un vāja mugura kopā ar ģenētisku noslieci pasliktina cilvēka prognozi un palielina risku iedzīvoties gan kakla, gan jostas daļas sāpēs.

Vēl viens iemesls… Monotons darbs. Pārmērīga slodze – nepareiza plecu noslogošana, liekot vairāk smaguma vienā pusē, piemēram, gludināšana vai jumta krāsošana garas stundas. Nepareizs galda un krēsla augstums, monitora ekrāns nav novietot acu augstumā un, tajā skatoties, galva vienmēr nedaudz jānoliec – tas atkal veicina sāpes sprandā. … Bet ne būtiskākais iemesls. Kam ir bērnībā un agrā jaunībā uztrenēta spēcīga muskulatūra, tam pat sēdošs darbs nerada nekādas problēmas.

Nu, nu! Kolēģes sūdzas, un es pati neesmu izņēmums, ka pēc tam, kad diena nosēdēta pie raksta gatavošanas, galva reibs un ir dulna, kā ar vati piebāzta, pleci sāp, sprands stīvs…

–Par galvas reiboņiem – tas būtu atsevišķs stāsts… Jebkuram, kas ieinteresēts izprast šo jautājumu, es ieteiktu uzklikšķināt internetā Reiboņu klasifikācija – tur izdalītas vismaz septiņas reiboņu iemeslu grupas un neviena nav ar kakla skriemeļiem saistīta. Neviena! Bet daudziem ārstiem diemžēl vēl darbojas inerce un viņi pacientiem stāsta, ka reiboni saistīts ar kakla skriemeļu izmaiņām. Nē, medicīna nepārtraukti mainās, notiek pētījumi, un tāpēc mums vajadzētu tomēr iet kopsolī ar jaunākām zinātnes vēsmām un netiražēt vecas, atpalikušas idejas.

Tas, ka var būt galvassāpes sakarā ar kakla daļas muskuļu sasprindzinājumu, jā, tā gan ir taisnība.

Bet – redziet, kas par lietu! Mēs darbu uzskatām par sodu, sakām, ka pie visa vainīga profesija, darbs… Vienam tas ir stāvošs – slikti, otram sēdošs – atkal slikti, citam – fizisks, kur jācilā smagumi, arī slikti. Skolotājam nervozs darbs – slikti. «Nevaru strādāt…  Man, dakter, vajag grupu.» Vai – «Man vajag atbrīvojumu no darba…» Ziniet, tas nav risinājums!  Darbs ir iztikas līdzeklis un pret to tā arī vajadzētu izturēties. Interesanti – ja tu nestrādāsi, tad ko tu ēdīsi?! Tāpēc būtu jāsaliek pareizie akcenti – koriģējiet stāju, ja tas nav savlaicīgi izdevies, nevis visiem stāstāt, ka pie vainas profesija. Tad jau sanāk kā savā laikā Ēriks Loks no Zvaigznīšu brīža skaitīja pantiņu: «Laimīgs tas, kas nav vēl dzimis; laimīgs tas, kas nomiris!» Nu kā gan var bez darba?!

–Bet tās kājas aug no citas puses! Jo, ja tu pastāsti dakterim par sāpošo sprandu, tad viņš parasti dod šo gudro padomu  – mainīt darbu vai strādāt mazāk.  

–Attaisnot šos kolēģus, kas šādā veidā, es atvainojos, saviem pacientiem karina makaronus uz ausīm, jo tā ir vieglāk nekā viņus motivēt vingrot, es nevaru.

Lielai daļai pacientu arī četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā var mainīt stāju, katrā ziņā panākt muskulatūras balansu. Protams, tas no cilvēka prasa sistemātisku darbu, bet tie, kas tomēr pārvar savu slinkumu, ļoti daudz iegūst. Ļoti. Vārdu sakot, ir JĀATROD LAIKS vingrošanai. Citādi tu būsi slims un noindēsies ar zālēm. Mainīsi vienu tableti pret otru, sabojās visus savus orgānus, iztērēsi naudu, būs slimības lapas, invaliditātes grupas…

Jūs tagad runājat par pretiekaisuma un pretsāpju tabletēm?

Arī. Mēnešiem ilga pretsāpju zāļu lietošana bojā kuņģi, aknas un nieres, veicina pieradumu un mazina efektivitāti.

Esmu izglītojies Vācijā un vācu ārstiem ambulatorās pieņemšanas saucās Sprechstunden – runas stundas. Varbūt es to no viņiem esmu mantojis, un tāpēc manas pacientu pieņemšanas ir drusciņ garākas nekā standartā… Bet šajās runasstundās ārsts patiešām runā ar pacientu, jo ārstu obligātie pienākumi Vācijā ir strikti definēti, reglamentēti, un pacienta apskaidrošana pēc svarīguma nozīmes ir nolikta vienā līnijā ar pacienta noslēpuma glabāšanu. Tātad ārsts stāsta pacietam, cik viņam ir svarīgi vingrot, aizsūta cilvēku pie fizioterapeita, pacients atgriežas. «Vai jūs sapratāt, ko jums fizioterapeits teica?» – «Jā, es visu sapratu.» – «Tagad norunājam: jūs darāt visu, ko jums fizioterapeits lika, tas ir jūsu veselībai svarīgi. Un tajā dienā, kad jūs to esat izdarījis, ievelkat krustiņu kalendārā. Pie manis jūs nāciet stāstīt par veselību un rādīt kalendāru pēc sešām nedēļām.» Un vācu pacients atnāk ar kalendāru, kurā nav to krustiņu tik daudz, cik vajadzētu… Tad saruna kļūst tāda: «Geh aus! Ārā!» Dakteris, kas iepriekš stundu lēja sīrupu – vācu ārsti runā ļoti salkani ar saviem pacientiem, jo tā pieņemts, ir pārvērties. «Dakter, kā tad tā?…» paciente brīnās.  «Cienītā, es jums pateicu, kas jums jādara. Jūs to nedarāt. Lūdzu, netērējies manu laiku. Uz redzēšanos.» Tāpēc, ka tā ir ļoti, ļoti skarba patiesība: gribi būt vesela, tad strādā ar sevi!

Protams, vienam pacientam ir sirds slima, otram augsts spiediens, vēl kādam diafragmas trūce – katrs cilvēks citādāks. Bet tāpēc mums ir fizioterapeiti, kuri saprot, ko katrs drīkst darīt, un vingrinājumi, kas jāizpilda mājās, ir individualizējami. Es savām pacientēm saku, ka katrai sevi cienošai un mīlošai sievietei vajadzīgs savs fizioterapeits tāpat kā katrai dāmai ir savs frizieris, zobārsts un ginekologs. Tie ir cilvēki, kas pazīst drēbi. Tātad tavs frizieris pazīst tavus matus, un fizioterapeits, it sevišķi, ja pie viņa iet regulāri, zina, kādas tev ir veselības pamatproblēmas, viņš zina tavu ķermeni, kā jums sokas ar vingrošanu vai nepavisam nesokas, jo kaut kas sāp. Tad aizej pie sava fizioterapeita, izstāsti to un palūdz, lai tev maina vingrošanas politiku. Jo no vingrošanas jābūt rezultātam, tas ir tas, kas fizioterapeitam jānovērtē. Ja rezultāts ir, slodzi var palielināt, un, ja rezultāta nav, tad jāsaprot, kāpēc nav. Pacients nedrīkst savu fizioterapeitu pamest. Un visi tie stāsti, ka – «Mani ārsts nesūta…» Es atvainojos – uz virtuvi arī tevi neviens nesūta, tu pati ņem karoti un sēdi, vai ne?!Līdz ar to negaidi, ka ģimenes ārsts tevi sūtīs (izņemot retus gadījumus) – ja sāp sprands un plecu daļa, ņem iniciatīva savās rokās, un nevis sūdzies par grūto likteni, kārno finansējumu, slikto valdību un nelietīgo darba devēju, bet, ej pati pie fizioterapeita un pati kop savu veselību.

–Cilvēks ir slinks, viņam patīk, ka viņu appuišo. Ir taču masāža kakla daļai.

–Žanra klasika! Top jautājumi, kurus pacienti man ik dienu vaicā – pirmkārt, vai drīkst pieņemt masāžas procedūras. Un otrs – vai drīkst iet pirtī.

Masāža ir absolūti pasīva nodarbība – svīst masieris, bet es guļu un kaifoju. No tā, ka mani masēs vai no tā, ka es aiziešu pakarsēties pirtī, muskuļu spēks nemainīsies, tam vajadzīgas citas zāles.

–Tad jūs gribas teikt, ka masāža sprandam neder?!

–Masāža ir putukrējuma piciņa uz kūkas, bet tā nav pati kūka. Masāža pamatproblēmu neatrisina.

–Kāda mana paziņa stāstīja, ka rentgens parādījis – skriemelis C4 izbīdījies. Vairākkārt ar šo problēmu apmeklējusi manuālo terapeitu un viņš sakot, ka visu, kas izgājis no vietas, saliekot kā vajag, un ir OK. Bet pēc dažiem mēnešiem jāiet pie viņa atkal. Tā mana paziņa dara gadiem. Periodiski uztaisu magnētisko rezonansi, lai pārliecinātos, ka nekas globāli nemainās…

–Salīdzinot ar masāžu, manuālā terapija ir vēl mazāka putukrējuma piciņa. Jo neviens kaulu lauzējs manam muskulim nepiešķir spēku. Akūtā situācijā, kad varbūt izveidojušies kaut kādi sāpju loki, tas var būt labs risinājums, taču principā muskuļus vajag trenēt – būtu jānostiprina kakla daļas dabīgā muskuļu korsete, un to var izdarīt tikai vienā veidā – vingrojot. Jūs taču nevarat, ejot uz eksāmenu, visu informāciju apgūt, paliekot grāmatu zem spilvena, – jums ir reāli jāmācās. Šeit princips precīzi tāds pats. Muskuļiem jādod slodze, tiem jāmāca strādāt.

–Kāda lasītāja no Viļāniem, 53 gadi, mums raksta, ka viņai jau ilgu laiku apstiprināta diagnoze – kakla daļas spondiloze, C4 diska nestabilitāte, šaurākas C5-6-7 starpskriemeļu spraugas, bieži reiboņi. Viņa veikusi pašmasāžu, internetā atradusi daktera Vadima Puharta vingrojumus galvas – kakla daļai un tos pildījusi, guļ uz ortopēdiskā spilvena un – jēgas nekādas, joprojām izteikti jūt spranda saspringumu.  

–Loģiski. Jo video uzņemtie vingrojumi ir profilaksei, veselam cilvēkam un absolūti nekonkrētam gadījumam. Viņai būtu jāapmeklē speciālists, kas var to lietu novērtēt – kurš disks, kura sprauga un vai tie vispār ir vainīgi.

Daudziem izmeklējumos atrod kakla daļas spondilozi, bet es savā praksē arī redzu, ka daļai pacientu kakla skriemeļu izmaiņas nekādi neizpaužas, viņi ar tām normāli sadzīvo. Sāpes ir ļoti subjektīvs fenomens. Proti, svarīgi, kā cilvēks tās uztver. Muguras sāpju kontekstā ļoti būtiska un aktuāla sadaļa ir psihosociālie apstākļi. Tāpēc mēs nevaram sacīt, ka tad, ja cilvēkam atrastas izmaiņas skriemeļos, viss top skaidrs un ka tikai tāpēc viņš, lūk, tik draņķīgi jūtas.  Proti, ja cilvēks sūdzas par saspringumu, sāpēm, jāatrod īstais iemesls, un tas citreiz ir mugurā un citreiz nav. Patiesībā būtu jādodas pie vertebrologa, pie muguras speciālista, mugurkaula ķirurga. Tādi ir gan Liepājā, gan Rēzeknē, Daugavpilī, Valmierā, Rīgā. Mugurkauls jeb kā man drīzāk patiktu teikt – mugurkaulājs nesastāv tikai no viena kaula – tur ir 32 – 35 kauli, vairākas anatomiskas struktūras, un katra no tām prasa novērtējumu.

Droši vien arī vecums izmaina mugurkaulāju, kakla daļas skriemeļus.  Tiem zūd kaulu masa.

–Tai skaitā. Taču osteoporoze nav vienīgā, kas ietekmē mugurkaulāju, – mugurā notiek visu audu struktūru nolietošanās. Dzīves laikā pakāpeniski samazinās šķidruma koncentrācija strapskriemeļu diska struktūrās, tāpēc mazinās tā elastība. Nolietojas skrimšļi, nolietojas cīpslas un saites, kam mugurkaula stabilitātes nodrošināšanā ir ļoti liela nozīmē, jo tās visu satur kopā. Mugurkaulājs jau nav tikai kauli, un tas nekarājas pakārts gaisā! Nolietojas muskuļi. Proti, nav runa tikai par to kaula klucīti, kā daudzi domā, kuru, ja saved kārtībā, viss ir it kā kārtībā. Nē, ir daudz sarežģītāk. Kā jau sacīju, ietekmē iedzimtība, ietekmē saistaudu slimības, kas pašas par sevi ir liela grupa, vēl ir toksiski, hormonāli faktori. Sievietēm gan grūtniecība, gan menopauze, gan hormonālie pretapaugļošanās līdzekļi, gan hormonaizvotājterapija (HAT), ko viņas lieto, lai ilgāk saglabātu sievišķību, mēnešreižu ciklu, viss diemžēl atstāj iespaidu uz balsta aparātu. Nedrīkst vienu problēmu izraut no konteksta.

HAT atstāj negatīvu vai pozitīvu ietekmi uz mugurkaulāju?

–Nekomentēšu. Jo tā tagad ir pārāk sensitīva joma. Taisnību jums neviens nepateiks, bet ir pierādīts, ka, piemēram, hormonaizvietojošā terapija palielina krūts vēža risku. Un arī kaulu veselību HAT ietekmē.

–Jums praksē ir tādi pacienti, kas, mainot dzīvesveidu un ar vingrošanu tikuši pie vesela spranda?

–Nav daudz, bet ir.

Pat starp maniem kursa biedriem, ārstiem, kas daļa jau pensionējušies, ir vīri, kas vaimanā par savu veselību un stāsta, ka viss ir slikti, pensija maza, grūts darbs bijis, un ir tādi, kas fanātiski vai sistemātiski vingro. «Un tu zini – šodien es nepavingroju un jūtu, ka tomēr vajadzēja – šodien nav īsti labi.» Tādi ir.

–Pats vingrojat?

–Jā. Un varu palielīties, ka, neraugoties uz to, ka esmu necila auguma un it kā jau pietiekami daudz gadus nodzīvojis, es joprojām pats ceļu savus pacientus uz operāciju galda un kā kolēģi smejas – ja kāds ir zem simts kilogramiem, tas neesot mans klients! Daudz ko nosaka ģenētika, manu senču gēni, bet nevienam stipra mugura pati no sevis arī nerodas. Pazaudēt to ir daudz vieglāk nekā iegūt un noturēt.

–Nobeigumā – kādas nelaimes var būt no tā, ka sprands nav vesels?

–Pēkšņa nāve. Nošķaudās un nomirst. Bet – nebaidīsim tagad IEVAS Veselības lasītājas, jo paniskas bailes nav nekāds padomdevējs.

–Un tomēr, varbūt derētu…

–Tas ir individuālas sarunas. «Var būt paralīze. Labākajā gadījumā paralizēs pusi, sliktākajā visas četras ekstremitātes jums nekustēsies, un vēl var būt pavisam slikts variants, ka jūs tikai grozīsiet acis un nevarēsiet ne norīt, ne paelpot…» Principā tā visa ir taisnība. Bet jutīgākam cilvēkam, ko tādu dzirdēt, ir šoks.

–Tas, ko jūs uzskatījāt, var notikt arī tad, ja es nelecu uz galvas seklā ūdens tilpnē vai nepiesprādzējusies, mašīnai strauji bremzējot, neietriecos priekšējā stiklā, tātad – arī bez traumas?!

–Protams. Un tāpēc tad, kad cilvēks uzskata, ka ar viņa sprandu un vispār ar veselību kaut kas nav kārtība, nevajag gaidīt, lai notiek kas tāds, ka viņš jāved ar ātro palīdzību un zilām bākugunīm uz slimnīcu, bet vajag savlaicīgi aiziet pie ārsta. Ja sāp sirds apvidū – pie kardiologa, ja spranda – pie mugurkaula ķirurga. Visur ir jāiet nav jau tā, ka cilvēks sastāv tikai no septiņiem kakla skriemeļiem, daudz kas var būt pie vainas.

 

Mazā VĀRDNĪCIŅA

KAS ir KAS?

Spondiloze – deģeneratīvas pārmaiņas skriemeļos, tiem veidojas dažādas formas izaugumi.

Spondilolistēze – viena skriemeļa nobīde attiecībā pret otru uz priekšu vai uz aizmuguri.

Protrūzija – starpskriemeļu diska izvelvējums. Tā vietā diska gredzena šķiedras vēl ir daļēji saglabātas, taču to pretestība pret recekļainā kodola spiedienu ir samazināta.

Diska trūce – fibrozā gredzena šķiedras ir pārtrūkušas un plīsuma vietā iespiedušies recekļainā kodola audi. Tie var nospiest atbilstošo muguras smadzeņu saknīti, radot sāpes tās inervācijas zonā.

Lordoze – sānskatā mugurkaula izliekums vērsts uz priekšu.

Kifoze – sānskatā mugurkaula izliekums vērsts uz mugurpusi